2025. gada pētījumi

Ginters Bušs
Guido Traficante

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Šis darbs pēta monetāro politiku jaunajā Keinsa modelī ar nepilnīgu informāciju par izmaksu šoku noturību. Gan centrālā banka, gan privātais sektors pakāpeniski apgūst informāciju par šoka noturību, tam izplatoties tautsaimniecībā. Centrālā banka īsteno caurskatāmības politiku īslaicīga izmaksu šoka gadījumā, pretējā gadījumā tā ievēro Teilora noteikumu. Ja tautsaimniecības dalībnieki sākotnēji pieņem, ka izmaksu šoks ir īslaicīgs, bet patiesībā tas ir noturīgs, centrālajai bankai ir nepieciešams laiks, lai īstenotu sākotnēji kļūdainu caurskatāmības politiku (retrospektīvi raugoties), pirms pāriet uz stingrāku monetāro politiku. Rezultātā faktiskā inflācija ir augstāka nekā pilnīgas informācijas gadījumā. No datiem atkarīgas, diskrecionāras agrīnās likmju celšanas stratēģijas var daļēji mazināt sākotnējās politikas kļūdas sekas. Atšķirībā no pilnīgas informācijas apstākļiem pētījuma rezultāti apšauba caurskatāmības politikas efektivitāti nepilnīgas informācijas apstākļos neatkarīgi no izmaksu šoka patiesās noturības.

JEL kods: D83, E17, E31, E47, E52

Andrejs Zlobins

Pilns pētījuma teksts pieejams tikai angļu valodā

Covid-19 pandēmijas radīto piegādes ķēžu traucējumu un Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisītais bezprecedenta inflācijas kāpums eirozonā lika Eiropas Centrālajai bankai (ECB) veikt straujāko procentu likmju paaugstināšanu eirozonas vēsturē, nepilna pusotra gada laikā tās ceļot par 450 bāzes punktiem. Pēkšņā pāreja uz augstas inflācijas režīmu sekoja gandrīz 10 gadu ilgam posmam, kurā cenu kāpums bija zemāks par ECB noteikto mērķrādītāju un monetārās politikas atbalsts galvenokārt tika sniegts, izmantojot vairākus netradicionālus instrumentus, jo īstermiņa procentu likmes atradās pie efektīvās zemākās robežas (effective lower bound). Šajā laikā radītais likviditātes pārpalikums, kā arī nesenās liecības par lielu piedāvājuma puses satricinājumu ietekmi uz Filipsa līkni, t. i., sakarību starp ekonomisko aktivitāti un inflāciju, raisījušas diskusiju par straujās procentu likmju paaugstināšanas makroekonomisko ietekmi salīdzinājumā ar vēsturisko pieredzi. 

Šajā pētījumā aplūkoti vairāki monetārās politikas transmisijas aspekti eirozonā. Pirmkārt, izmantojot lineāru strukturālo vektoru autoregresiju (SVAR), iegūtas stabilas liecības par procentu likmju paaugstināšanas pārneses ātrumu uz ekonomisko aktivitāti un inflāciju eirozonas pastāvēšanas 20 gadu laikā. Otrkārt, novērtētas monetārās politikas transmisijas spēka un ātruma pārmaiņas, papildinot SVAR ar laikā mainīgiem parametriem un šoku kovariācijas matricām. Visbeidzot, izmantojot strukturālu vidēja izmēra dinamisko stohastisko vispārējā līdzsvara modeli, pētījumā analizēti galvenie faktori, kas ietekmējuši monetārās politikas makroekonomiskās stabilizācijas potenciālu periodā pēc pandēmijas.

Pētījumā iegūtās empīriskās liecības rāda, ka nepieciešams aptuveni 12–18 mēnešu, lai tradicionāls monetārās politikas šoks sasniegtu maksimālo ietekmi uz iekšzemes kopproduktu (IKP) un kopējo inflāciju. Taču transmisija uz noturīgākiem saskaņotā patēriņa cenu indeksa (SPCI) komponentiem, proti, pakalpojumu cenu inflāciju un pamatinflāciju ir daudz ilgāka, jo pilnīgai transmisijai nepieciešami vairāk nekā divi gadi. Tas nozīmē, ka 2022. un 2023. gadā īstenotā procentu likmju paaugstināšana joprojām ietekmē šos SPCI apakšindeksus, tādējādi samazinot apdraudējumus vidēja termiņa cenu stabilitātei, kurus rada noturīgi augsts cenu spiediens pakalpojumu nozarēs.

Turklāt pētījuma rezultāti liecina, ka šajā laikā īstenotajai procentu likmju paaugstināšanai ir bijusi būtiski spēcīgāka un noturīgāka ietekme gan uz kopējo inflāciju, gan pamatinflāciju salīdzinājumā ar iepriekšējiem monetārās politikas stingrības palielināšanas cikliem. Būtiski, ka inflācijas tuvināšana centrālās bankas mērķrādītājam panākta bez pārmērīgas tautsaimniecības izaugsmes palēnināšanas un bezdarba pieauguma, jo reālā IKP reakcija uz procentu likmju pārmaiņām caurmērā ir bijusi stabila eirozonas pastāvēšanas 20 gadu laikā. Tādējādi attiecība, kas raksturo kompromisu starp izlaides un inflācijas stabilizēšanu (sacrifice ratio), ir bijusi vēsturiski zemākajā līmenī.

Ar strukturālo modeli veiktās simulācijas sniedz šo empīrisko novērojumu ekonomisko skaidrojumu un norāda uz diviem faktoriem, kas veicinājuši labvēlīgu monetārās politikas stabilizācijas kompromisu nesenajā inflācijas kāpumā. Pirmkārt, inflācijas kāpumam pēc pandēmijas raksturīgs cenu mainības biežuma pieaugums, padarot Filipsa līkni stāvāku jeb inflācijai spēcīgāk reaģējot uz ekonomiskās aktivitātes pārmaiņām. Visiem citiem apstākļiem esot nemainīgiem, tas tieši ietekmē monetārās politikas transmisiju un samazina kompromisu starp izlaides un inflācijas stabilizēšanu. Otrkārt, spēcīga un noturīga monetārās politikas reakcija uz inflācijas kāpumu novērsa inflācijas gaidu atenkurošanos no centrālās bankas mērķrādītāja un mazināja otrās kārtas efektu iekļaušanu cenās. Tādējādi pētījumā apstiprināts, ka lielu piedāvājuma puses satricinājumu gadījumā ir nepieciešama agresīva monetārās politikas reakcija, lai novērstu tālāku inflācijas spirāļu veidošanos.

JEL kods: C54, E31, E50, E52, E58